"Vecie" politiķi vēlēšanu kampaņā ir pieraduši reklāmās tīksmināties par sevi, taču nav raduši redzēt arī vēlētāju — aktīvu, kritisku un noskaņotu internetā no partiju kandidātiem saņemt konkrētas atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem. -- Iveta Kažoka, Sabiedriskās politikas centra Providus pētniece

Foto - Benedikte Vanderweeën, licence

 Politiskais klikšķis Iveta Kažoka

6.jūnija vēlēšanas iezīmēs pāreju uz principiāli jauna veida priekšvēlēšanu kampaņām Latvijā. Saskarsme starp politiķi un vēlētāju turpmāk kļūs tiešāka, interaktīvāka un līdztiesīgāka, kur partijas oficiālajiem propagandas materiāliem būs aizvien mazāka nozīme. Politiskās komunikācijas demokratizēšanās nav partiju izvēle, bet gan objektīvs process, ko nosaka interneta plašā pieejamība un pilsoņu prasīguma pieaugums pret vēlētajiem pārstāvjiem.

Par pārmaiņām var pārliecināties, kaut vai aplūkojot partiju mājas lapas šodien un salīdzinot tās ar laiku pirms 4 gadiem. Būtiskākā pārmaiņa — daudz lielākā interaktivitāte. 2006.gadā tipiska partijas mājas lapa sastāvēja no trim elementiem: 1) informācijas par partiju; 2) partijas preses relīzes; 3) plakātiska/reklāmu stila bildes. Šodien šie trīs elementi ir saglabājušies, bet jau vairākumā partiju mājas lapās ir parādījusies iespēja komunicēt ar citiem apmeklētājiem, arī apspriežot partijai netīkamu viedokli. Interesanti gan, ka šajā ziņā salīdzinoši konservatīvas ir tā saucamās „varas partijas”, kurām visvairāk vajadzēja būt interesei par to, kā iedzīvotāji novērtē viņu darbu. Piemēram, TP, TB/LNNK mājas lapās nav brīvas ziņu komentēšanas iespējas vai forumu, bet ZZS vispār nav apvienības partijām kopīgas mājas lapas. 

Līdzās partiju mājas lapām, kurās iemaldās retais vēlētājs, uzņēmīgākie vēlēšanu dalībnieki un partijas ir sākuši meklēt citu pieeju vēlētājiem. Atbilstoši starptautiskajām kampaņošanas tendencēm arī Latvijā uzplaukuši politiķu blogi (piemēram, diena.lv), partiju atbalstītāji pulcējas sociālajos tīklos (it sevišķi draugiem.lv), bet politiķi ir vairāk gatavi atbildēt uz potenciālo vēlētāju atsūtītajiem jautājumiem un daži pat ir sākuši vēlētāju pulka paplašināšanai izmantot „čivināšanas” tīkla twitter[1] piedāvāto iespēju informēt interesentus par saviem ikdienas pārdzīvojumiem. Vienīgais, kas Latvijā tā īsti nav iedzīvojies, ir viedokļu apmaiņa video formātā, piemēram, ievietojot politiska rakstura klipus youtube[2].

 

10 ieguvumi no Web 2.0 kampaņā

Interneta ienestās pārmaiņas kampaņu norisē dod labumu gandrīz ikvienam, sākot ar vēlēšanu kandidātu vai atsevišķu vēlētāju un beidzot ar sabiedrību kopumā.

1. Caur sociālo tīklu, twitter piedāvātajām iespējām vēlētājs iegūst tiešu „pieeju” politiķim, iespēju uzdot jautājumu, saņemt atbildi un neskaidrības gadījumā lūgt atbildi precizēt. Svarīgi, ka katrs cilvēks nāk ar sev (nevis, piemēram, masu medijam, kā tas bijis līdz šim) interesējošu jautājumu un uzdod to konkrētam politiķim, turklāt iztaujājamo politiķu loks ir daudz plašāks, nekā tas būtu iespējams, tiekoties klātienē.

2. Politiķi un partijas iegūst plašākas savu atbalstītāju mobilizēšanas iespējas kopīgām akcijām. Piemēram, portāla draugiem.lv sapulcētais dažu partiju atbalstītāju loks, kas šobrīd jau vairākām partijām ir mērāms vairākos tūkstošos, Latvijas kontekstā var būt tikpat nozīmīgs, cik nozīmīgs bija interneta atbalstītāju skaits Baraka Obamas kampaņai ASV pirms gada.

3. No partijas atbalstītāju kopienām iegūst arī sabiedrība kopumā. Demokrātijai ir ļoti veselīgi tas, ka nu jau vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ir gatavi ar savu vārdu (bez anonimitātes) portālā draugiem.lv parādīt savu politisko pārliecību, atbalstot vienu vai vairākas partijas. Tam ir nozīme gan tādēļ, ka šādas kopienas var kļūt par būtisku iekšējās demokrātijas garantiju (it sevišķi, ja starp atbalstītājiem sākas savstarpējas diskusijas vai/un atbalstītājiem ir jāatrod labi argumenti, lai atbildētu uz pārmetumiem par atbalstāmās partijas rīcību), gan arī tādēļ, ka tas palīdz samazināt stigmatizēto dalību Latvijas partijās.  

4. Politiķi caur komentāriem pie viņu blogiem un sociālajos tīklos var iegūt kvalitatīvāku informāciju par vēlētāju problēmām un atbilstoši koriģēt savu uzvedību. Piemēram, ja politiķis blogo par vienu tematu, bet komentāri pie bloga ir par kaut ko citu, tā vien jau ir politiķim vērtīga informācija. Tas ir svarīgi, jo līdz šim it sevišķi Saeimas deputāti šķita diezgan tāli no pilsoņu ikdienas problēmām.

5. Politiķiem interneta iespējas ļauj lēti notestēt kādu savu ieceri, pirms vēl tā ir realizēta.

6. Sociālie tīkli, blogi, twitter un visas pārējās web 2.0 iespējas ļauj politiķim iegūt padomu no plaša cilvēku loka. Piemēram, Solvita Āboltiņa (JL) pirms dažiem mēnešiem konsultējās ar portāla draugiem.lv lietotājiem. Tāda prakse ir aizvien biežāk sastopama dažādās pasaules valstīs, piemēram, Ņujorkas gubernators nesen konsultējās ar pilsētas iedzīvotājiem, kā tērēt budžeta līdzekļus[3].

7. Arī sabiedrībai kopumā ir vērtīgi, ka pilsoņi tiešāk kontrolē savus vēlētos pārstāvjus, jo palielinās iespējas rūpīgāk uzraudzīt politiķus. Piemēram, sociālajos tīklos bombardējot deputātus ar e-pastiem, tvītiem vai nikniem komentāriem tad, kad politiķis, pēc vēlētāja domām, dara kaut ko nepareizi.

8. Katrs vēlētājs un sabiedrība kopumā iegūst no tā, ka politiķi ir spiesti pārorientēties no manipulatīviem reklāmas klipiem uz komunikāciju, kas optimālā gadījumā ir vērsta uz sarunu ar katru vēlētāju atsevišķi.

9. Ar jaunajām iespējām pieaug pilsoņu pilsoniskās izglītības un kompetences līmenis. Internetā ne tikai ir salīdzinoši viegli atrodama informācija par politiķu līdzšinējiem darbiem un nedarbiem, bet sociālajos tīklos cilvēki gan savstarpējās diskusijās, gan saziņā ar vēlēšanu kandidātiem iemācās diskutēt par politiku un dziļāk izprot sev interesējošos jautājumus.

10. Interneta piedāvātās komunikācijas iespējas salīdzinot ar politisko reklāmas klipu izvietošanu televīzijā, joprojām izmaksā lēti un tādēļ izlīdzina dažāda „turīguma” pakāpes partiju izredzes, kā arī mazina partiju motivāciju vākt korumpētus ziedojumus.

Par spīti daudzajiem ieguvumiem Latvijas partiju pašreizējās aktivitātes liecina, ka esam kampaņošanas mehānismu pārveides sākumā. Interneta lietotājs ir gatavs būt aktīvs pilsonis, bet ne visi politiķi ir gatavi šīm pārmaiņām piemēroties. Pat līdz šim spēcīgi politiskie spēlētāji izskatās apjukuši, saskaroties ar Web 2.0 iespējām. Apjukuma iemesls — „vecie” politiķi vēlēšanu kampaņā ir pieraduši reklāmās tīksmināties par sevi, taču nav raduši redzēt arī vēlētāju — aktīvu, kritisku un noskaņotu no partiju kandidātiem saņemt konkrētas atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem.

 

Bez regulējuma

Kā vienmēr tehnoloģisko uzlabojumu pavērtajām jaunajām iespējām līdzi nāk arī problēmas. Interneta kontekstā daļa grūtību ir līdzīgas tām, ar kurām saskaras katrs tradicionālo mediju lietotājs, un daļa ir jaunajai videi specifiska. Internets, salīdzinot ar tradicionālajiem medijiem, ir maz regulēta telpa. Tā tam vajadzētu būt arī turpmāk, taču jāapzinās, ka minimālam regulējumam ir ne tikai priekšrocības, bet arī problēmas. 

Viena no tām pagājušajā nedēļā tika aktualizēta portāla draugiem.lv vēlēšanu projekta kontekstā. Proti, atšķirībā no tradicionālajiem medijiem interneta politiskās reklāmas pakalpojumu sniedzējiem nav likumiska pienākuma nošķirt apmaksāto saturu no cita veida informācijas. Turklāt interneta portālu īpašniekiem, ja viņi vēlas par maksu izvietot politisko reklāmu, nav jāsūta noslēgtie reklāmas līgumi Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB). Tāds pienākums ir uzlikts tradicionālajiem medijiem, lai būtu iespējams savlaicīgi pārliecināties, vai partijas ievēro priekšvēlēšanu izdevumu limitus. Abas šīs problēmas ir salīdzinoši vienkārši novēršamas, ja vien ir atbilstoša politiskā griba. Diemžēl pagājušajā gadā Saeima, strādājot pie priekšvēlēšanu aģitācijas jautājumiem, atteicās risināt interneta reklāmas maksas problēmas. Vienīgais, kas tika noteikts — uz reklāmu internetā attiecas arī atļautie partiju un trešo personu priekšvēlēšanu izdevumu limiti, par kuru ievērošanu partijām ir jāatskaitās KNAB.  

Juridiski „pelēkajā zonā” ietilpst tādas interneta aktivitātes, kas maksā dārgi, bet nav politiskā reklāma. Atsevišķos gadījumos tas varētu būt ziedojums partijai[4]. Piemēram, ja kāds uzņēmums par ļoti zemu samaksu — zem tirgus vērtības — izveido partijas mājas lapu. Nepatikšanas ar priekšvēlēšanu aģitāciju noteikti nevar sanākt vienkāršiem interneta blogeriem vai komentētājiem. Teorētiski problēmas var rasties tikai tiem, kas vēlas sev tīkamas partijas popularizēšanai tērēt aptuveni 2700 latus vai vairāk. Tad gan ir uzmanīgi jāizpēta likuma nosacījumi par to personu aģitāciju, kas nav saistītas ar partijām[5].

Līdz 6.jūnija vēlēšanām atlikuši tikai 1,5 mēneši un šajā laikā vairākas partijas, visticamāk, aktīvāk pievērsīsies iepriekš pārbaudītajiem aģitācijas veidiem — maksas reklāmām. Pēc vēlēšanu rezultātiem (it sevišķi uz Eiropas Parlamentu) varēs spriest, kā vecā taktika darbosies Web 2.0 un ekonomiskās krīzes laikmetā. Jau tagad ir redzams, kuras partijas par savu pirmsvēlēšanu prioritāti izvirza reklāmas klipus un kuras — tiešu komunikāciju ar vēlētājiem. Arī tā ir vēlētajam svarīga informācija.

________________________

[1] www.twitter.com

[2] Lai gan arī atsevišķi politiska rakstura klipi, piemēram, parodijas par Latvijas politiku youtube ir atrodamas: http://www.youtube.com/watch?v=i7SRvEd5VpQ; http://www.youtube.com/watch?v=_w7gsquVzIc; http://www.youtube.com/watch?v=INP91EsB2Fo; http://www.youtube.com/watch?v=mhyJW65h-BU; http://www.youtube.com/watch?v=U2o04ojkTV8

[3] http://www.reducenyspending.gov/

[4] No Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma, 2.panta 2.daļa: „Par dāvinājumu (ziedojumu) šā likuma izpratnē uzskatāmi jebkuri mantiski vai citāda veida bezatlīdzības labumi, tai skaitā pakalpojumi, tiesību nodošana, politiskās organizācijas (partijas) atsvabināšana no pienākuma, atteikšanās no kādas tiesības par labu politiskajai organizācijai (partijai), kā arī citas darbības, ar kurām politiskajai organizācijai (partijai) tiek piešķirts kāds labums. Par dāvinājumu (ziedojumu) šā likuma izpratnē tiek uzskatīta arī kustamas vai nekustamas mantas nodošana politiskās organizācijas (partijas) īpašumā un pakalpojumu sniegšana politiskajai organizācijai (partijai) par maksu, kas ir zemāka par attiecīgās kustamas vai nekustamas mantas vai pakalpojuma tirgus vērtību.”

[5] Vienkārši ieskatam ASV Federālās vēlēšanu komisijas skaidrojums par komunikāciju internetā pirms vēlēšanām atbilstoši ASV (salīdzinot ar Latviju izvērstajam) regulējumam: http://www.fec.gov/pages/brochures/internetcomm.shtml

Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu!

 Politiskais klikšķis Iveta Kažoka