pārdomas par foto tēmu. 2006. gadā iegādājos savu pirmo fotoaparātu, kas kalpo vēl līdz šim brīdim - Panasonic DMC FZ30. Savā laikā, tā šķita prātīga izvēle. Man kā iesācējam šī kamera piedāvāja un joprojām piedāvā virkni vērtīgu fīčas, kas pirkšanas brīdī nebija atrodamas citos rīkos. Gandrīz visas šeit publicētie fotogrāfijas ir tapuši ar šo kameru.

Mani piesaistīja FZ30 iespēja pašam manuāli grozīt fokusa gredzenu, pašam izvēlēties diafragmas atvērumu, skrūvēt virsū foto filtrus, pievienot ārējo zibspuldzi un izdarīties gluži kā ar īstu fotoaparātu. Es no šī aparāta sagaidīju iespējas, kas to pietuvinātu spoguļkamerai, jo nebija vēlmes ieguldīt milzu līdzekļus pirmajā aparātā, zinot, ka ar laiku iespējams nāksies meklēt ko jaudīgāku.

Tas, ka sāku savu foto hobiju ar digitālo aparātu deva man iespēju, sabildēt, nejēdzīgi lielu lērumu ar miglainām, jokainām, nepareizām bildēm. Ar to es veiksmīgi nodarbojos līdz pat šim brīdim.

2007. gada beigās iegādājos Zenit ET, (kuru cilāju samērā retos/īpašos gadījumos) pirms pusgada sāku spēlēties ar Canon EOS 300 un nu filmas kameru ietekmē cenšos aizvien vairāk domāt pirms katra kadra un aizvien mazāk knipsēt “identiskus” kadrus arī pārejot uz digitālo Panasonic kameru.

Morāle ir tāda, ka līdz Canona periodam, man ir iekrātas pilnas mapes ar bildēm, kas nav izšķirotas, kur katrs objekts ir “uzbliezts” kā minimums 2-3 reizes. Tagad, kad izbraukumos ņemu līdzi abas kameras, kadru skaita minimālisms tiek pārnests uz digitālo kameru. Tas nozīmē, ka tuvākajā nākotnē saviem draugiem atkal varēšu rādīt svaigas bildes, bez īpašas aiztures no fiksēšanas brīža. Ietaupītajā laikā iespējams tikšu galā arī ar arhīvos iegūlušajiem kadriem.

Sanāca, tāda kā apņemšanās.